Impetigohttps://en.wikipedia.org/wiki/Impetigo
Impetigo ir bakteriāla infekcija, kas skar virspusējo ādu. Visizplatītākā izpausme ir dzeltenīga garoza uz sejas, rokām vai kājām. Bojājumi var būt sāpīgi vai niezoši, bet drudzis ir retāk sastopams.

Impetigo parasti izraisa Staphylococcus aureus vai Streptococcus pyogenes. Tas var izplatīties tieši uz ādas vai starp cilvēkiem. Bērniem tas ir ļoti lipīgs, tāpēc viegli pāriet no brāļa uz māsu vai otram bērnam.

Ārstēšana parasti tiek veikta ar antibiotiku krēmiem, piemēram, mupirocīnu vai fuzidīnskābi. Ja ir iesaistītas lielas platības, var lietot perorālas antibiotikas, piemēram, cefaleksīnu.

Impetigo 2010. gadā skāra aptuveni 140 miljonus cilvēku (2 % no pasaules iedzīvotājiem). Tas var rasties jebkurā vecumā, bet visbiežāk skar mazos bērnus. Komplikācijas var būt celulīts vai poststreptokoku glomerulonefrīts.

Ārstēšana — ārpusbiržas zāles
* Tā kā impetigo ir infekcijas slimība, steroīdu krēmus nevajadzētu lietot. Ja jums ir grūtības atšķirt impetigo bojājumus no ekzēmas, lietojiet ārpusbiržas antihistamīna līdzekļus, neizmantojot steroīdus.
#OTC antihistamine

* Lūdzu, uzklājiet bojājuma vietu ar OTC antibiotiku krēmu.
#Bacitracin
#Polysporin
☆ AI Dermatology — Free Service
2022. gada Stiftung Warentest rezultātos no Vācijas patērētāju apmierinātība ar ModelDerm bija tikai nedaudz zemāka nekā ar maksas telemedicīnas konsultācijām.
  • Impetigo gadījums uz zoda. Ja mazam bērnam anamnēzē nav ievainojumu, bet brūcēm līdzīgi bojājumi izplatās, ir aizdomas par impetigo.
  • Tiek uzskatīts, ka tā ir sekundārā infekcija pacientiem ar atopisko dermatītu.
  • Atšķirībā no atopiskā dermatīta, impetigo prasa ārstēšanu ar antibiotikām un var pasliktināties, ja tiek lietoti steroīdi.
  • Attēlā redzams izskats pēc bullous impetigo pūslīšu pārsprāgšanas.
  • To var nepareizi diagnosticēt kā atopisko dermatītu.
  • Bullous impetigo — Ja to pavada plāni, trausli pūslīši, tas tiek diagnosticēts kā bullous impetigo.
References Impetigo: Diagnosis and Treatment 25250996
Impetigo, kas ir visizplatītākā bakteriālā ādas infekcija bērniem vecumā no diviem līdz pieciem gadiem, ir divi galvenie veidi: bezbuloza (70 % gadījumu) un buloza (30 % gadījumu). Nebulozu impetigo parasti izraisa Staphylococcus aureus vai Streptococcus pyogenes. To atpazīst pēc medus krāsas garoziņām uz sejas un ekstremitātēm; tas galvenokārt skar ādu, bet var inficēt arī kukaiņu kodumus, ekzēmu vai herpetiskus bojājumus. Bulozais impetigo, ko izraisa tikai S. aureus, izraisa lielas, ļenganas buļļus un bieži skar vietas, kur āda berzē pret sevi. Abi veidi parasti izzūd divu līdz trīs nedēļu laikā bez rētām; komplikācijas ir retas, bet visnopietnākais ir poststreptokoku glomerulonefrīts. Ārstēšana ietver lokālas antibiotikas (mupirocin, retapamulin, fusidic acid). Sistēmiskas antibiotikas var būt nepieciešamas impetigo gadījumā ar lieliem buļļiem vai tad, ja lokāla ārstēšana nav iespējama. Lai gan ir pieejamas vairākas perorālās antibiotikas (amoxicillin/clavulanate, dicloxacillin, cephalexin, clindamycin, doxycycline, minocycline, trimethoprim/sulfamethoxazole, macrolides), penicilīns nav efektīvs. Vietējie dezinfekcijas līdzekļi nav tik efektīvi kā antibiotikas, tāpēc tos vajadzētu izvairīties. Fusidic acid, mupirocin un retapamulin ir efektīvi pret meticilīnam jutīgām S. aureus un streptokoku infekcijām. Clindamycin ir noderīgs, ja ir aizdomas par meticilīna rezistentu S. aureus infekciju. Trimethoprim/sulfamethoxazole iedarbojas pret meticilīna rezistentu S. aureus, bet tas nav pietiekams streptokoku infekcijām.
Impetigo, the most common bacterial skin infection in children aged two to five, comes in two main types: nonbullous (70% of cases) and bullous (30% of cases). Nonbullous impetigo is typically caused by Staphylococcus aureus or Streptococcus pyogenes. It's recognized by honey-colored crusts on the face and limbs and mainly targets the skin or can infect insect bites, eczema, or herpetic lesions. Bullous impetigo, caused solely by S. aureus, leads to large, flaccid bullae and often affects areas where skin rubs together. Both types usually clear up within two to three weeks without scarring, and complications are rare, with poststreptococcal glomerulonephritis being the most severe. Treatment involves topical antibiotics (mupirocin, retapamulin, fusidic acid). Oral antibiotics might be necessary for impetigo with large bullae or when topical treatment isn't feasible. While several oral antibiotics (amoxicillin/clavulanate, dicloxacillin, cephalexin, clindamycin, doxycycline, minocycline, trimethoprim/sulfamethoxazole, macrolides) are options, penicillin isn't effective. Topical disinfectants aren't as good as antibiotics and should be avoided. Fusidic acid, mupirocin, retapamulin are effective against methicillin-susceptible S. aureus and streptococcal infections. Clindamycin is useful for suspected methicillin-resistant S. aureus infections. Trimethoprim/sulfamethoxazole works against methicillin-resistant S. aureus, but isn't enough for streptococcal infection.
 Impetigo 28613693 
NIH
Impetigo ir izplatīta ādas infekcija, ko izraisa noteiktas baktērijas, kas viegli pārnāk no cilvēka uz cilvēku. Tā parasti parādās kā sarkani plankumi, pārklāti ar dzeltenīgu garozu, un var izraisīt niezi vai sāpes. Šī infekcija ir visizplatītākā bērniem, kas dzīvo siltās un mitrās vietās. Tā var parādīties kā blisters vai arī bez tiem. Lai gan bieži skar seju, tas var rasties jebkurā vietā, kur ir ādas lūzums. Diagnoze galvenokārt balstās uz simptomiem un izskatu. Ārstēšana parasti ietver antibiotikas – gan lokālas, gan perorālas – kā arī simptomu mazināšanu.
Impetigo is a common infection of the superficial layers of the epidermis that is highly contagious and most commonly caused by gram-positive bacteria. It most commonly presents as erythematous plaques with a yellow crust and may be itchy or painful. The lesions are highly contagious and spread easily. Impetigo is a disease of children who reside in hot humid climates. The infection may be bullous or nonbullous. The infection typically affects the face but can also occur in any other part of the body that has an abrasion, laceration, insect bite or other trauma. Diagnosis is typically based on the symptoms and clinical manifestations alone. Treatment involves topical and oral antibiotics and symptomatic care.