Impetigohttps://en.wikipedia.org/wiki/Impetigo
Impetigo ir bakteriāla infekcija, kas skar virspusējo ādu. Visizplatītākā izpausme ir dzeltenīga garoza uz sejas, rokām vai kājām. Bojājumi var būt sāpīgi vai niezoši, bet drudzis ir retāk sastopams.

Impetigo parasti izraisa Staphylococcus aureus vai Streptococcus pyogenes. Saskaroties, tas var izplatīties apkārt vai starp cilvēkiem. Bērnu gadījumā tas ir lipīgs viņu brāļiem un māsām.

Ārstēšana parasti tiek veikta ar antibiotiku krēmiem, piemēram, mupirocīnu vai fuzidīnskābi. Ja tiek ietekmētas lielas platības, var lietot perorālas antibiotikas, piemēram, cefaleksīnu.

Impetigo 2010. gadā skāra aptuveni 140 miljonus cilvēku (2% no pasaules iedzīvotājiem). Tas var rasties jebkurā vecumā, bet visbiežāk tas ir maziem bērniem. Komplikācijas var būt celulīts vai poststreptokoku glomerulonefrīts.

Ārstēšana — ārpusbiržas zāles
* Tā kā impetigo ir infekcijas slimība, nevajadzētu lietot steroīdu ziedes. Ja jums ir grūtības atšķirt impetigo bojājumus no ekzēmas, lūdzu, lietojiet ārpusbiržas antihistamīna līdzekļus, neizmantojot steroīdu ziedes.
#OTC antihistamine

* Lūdzu, uzklājiet bojājuma vietu ar OTC antibiotiku ziedi.
#Bacitracin
#Polysporin
☆ 2022. gada Stiftung Warentest rezultātos no Vācijas patērētāju apmierinātība ar ModelDerm bija tikai nedaudz zemāka nekā ar maksas telemedicīnas konsultācijām.
  • Impetigo gadījums uz zoda. Ja mazam bērnam anamnēzē nav ievainojumu, bet brūcēm līdzīgi bojājumi izplatās, ir aizdomas par impetigo.
  • Tiek uzskatīts, ka tā ir sekundāra infekcija pacientiem ar atopisko dermatītu.
  • Atšķirībā no atopiskā dermatīta, impetigo nepieciešama ārstēšana ar antibiotikām un var pasliktināties, lietojot steroīdus.
  • Attēlā redzams izskats pēc bullous impetigo pūslīšu pārsprāgšanas.
  • To var nepareizi diagnosticēt kā atopisko dermatītu.
  • Bullous impetigo ― Ja to pavada plāni, trausli pūslīši, tas tiek diagnosticēts kā bullous impetigo.
References Impetigo: Diagnosis and Treatment 25250996
Impetigo , kas ir visizplatītākā bakteriālā ādas infekcija bērniem vecumā no diviem līdz pieciem gadiem, ir divi galvenie veidi: bezbulloza (70% gadījumu) un bulloza (30% gadījumu) . Nebulozu impetigo parasti izraisa Staphylococcus aureus vai Streptococcus pyogenes. To atpazīst pēc medus krāsas garoziņām uz sejas un ekstremitātēm, un tā galvenokārt ir vērsta uz ādu vai var inficēt kukaiņu kodumus, ekzēmu vai herpetiskus bojājumus. Bulozais impetigo, ko izraisa tikai S. Aureus, izraisa lielus, ļenganus bullas un bieži skar vietas, kur āda berzē kopā. Abi veidi parasti izzūd divu līdz trīs nedēļu laikā bez rētām, un komplikācijas ir retas, un poststreptokoku glomerulonefrīts ir vissmagākais. Ārstēšana ietver lokālas antibiotikas (mupirocin, retapamulin, and fusidic acid) . Iekšķīgi lietojamas antibiotikas var būt nepieciešamas impetigo gadījumā ar lieliem buļļiem vai gadījumos, kad lokāla ārstēšana nav iespējama. Lai gan ir pieejamas vairākas perorālās antibiotikas (amoxicillin/clavulanate, dicloxacillin, cephalexin, clindamycin, doxycycline, minocycline, trimethoprim/sulfamethoxazole, and macrolides) , penicilīns nav efektīvs. Vietējie dezinfekcijas līdzekļi nav tik labi kā antibiotikas, un no tiem vajadzētu izvairīties. Fusidic acid, mupirocin, and retapamulin ir efektīvas pret meticilīnu jutīgām S. Aureus un streptokoku infekcijām. Clindamycin ir noderīga, ja ir aizdomas par methicillin-resistant S. Aureus infekciju. Trimethoprim/sulfamethoxazole iedarbojas pret meticilīnu rezistentu S. Aureus, bet ar to nepietiek streptokoku infekcijas gadījumā.
Impetigo, the most common bacterial skin infection in children aged two to five, comes in two main types: nonbullous (70% of cases) and bullous (30% of cases). Nonbullous impetigo is typically caused by Staphylococcus aureus or Streptococcus pyogenes. It's recognized by honey-colored crusts on the face and limbs and mainly targets the skin or can infect insect bites, eczema, or herpetic lesions. Bullous impetigo, caused solely by S. aureus, leads to large, flaccid bullae and often affects areas where skin rubs together. Both types usually clear up within two to three weeks without scarring, and complications are rare, with poststreptococcal glomerulonephritis being the most severe. Treatment involves topical antibiotics (mupirocin, retapamulin, fusidic acid). Oral antibiotics might be necessary for impetigo with large bullae or when topical treatment isn't feasible. While several oral antibiotics (amoxicillin/clavulanate, dicloxacillin, cephalexin, clindamycin, doxycycline, minocycline, trimethoprim/sulfamethoxazole, macrolides) are options, penicillin isn't effective. Topical disinfectants aren't as good as antibiotics and should be avoided. Fusidic acid, mupirocin, retapamulin are effective against methicillin-susceptible S. aureus and streptococcal infections. Clindamycin is useful for suspected methicillin-resistant S. aureus infections. Trimethoprim/sulfamethoxazole works against methicillin-resistant S. aureus, but isn't enough for streptococcal infection.
 Impetigo 28613693 
NIH
Impetigo ir izplatīta ādas infekcija, ko izraisa noteiktas baktērijas, kas viegli izplatās kontakta ceļā. Tas parasti parādās kā sarkani plankumi, kas pārklāti ar dzeltenīgu garozu un var izraisīt niezi vai sāpes. Šī infekcija ir visizplatītākā bērniem, kas dzīvo siltās, mitrās vietās. Tas var parādīties kā blisteri vai bez tiem. Lai gan tas bieži skar seju, tas var rasties jebkurā vietā, kur ir ādas lūzums. Diagnoze galvenokārt balstās uz simptomiem un to, kā tas izskatās. Ārstēšana parasti ietver antibiotikas, gan lokālas, gan perorālas, kā arī simptomu ārstēšanu.
Impetigo is a common infection of the superficial layers of the epidermis that is highly contagious and most commonly caused by gram-positive bacteria. It most commonly presents as erythematous plaques with a yellow crust and may be itchy or painful. The lesions are highly contagious and spread easily. Impetigo is a disease of children who reside in hot humid climates. The infection may be bullous or nonbullous. The infection typically affects the face but can also occur in any other part of the body that has an abrasion, laceration, insect bite or other trauma. Diagnosis is typically based on the symptoms and clinical manifestations alone. Treatment involves topical and oral antibiotics and symptomatic care.